Mājas nodošana ekspluatācijā

Kopš vakardienas mājā dzīvojam “legāli” – Rīgas Būvvalde to beidzot pieņēma ekspluatācijā! Nolēmu dalīties ar pieredzi, ar kādiem zemūdens akmeņiem sastapāmies, cenšoties māju nodot ekpluatācijā, jo šis process kā nekā aizņēma gandrīz 1 gadu un 10 mēnešus. Tiesa, process varēja būt arī daudz ātrāks, ja sākotnējais arhitekts Māris Lācis nebūtu dramatiski un nepamatoti kavējis darbu izpildi. Turklāt pēc pirmā Būvvaldes atteikuma šis arhitekts atteicās turpmāk strādāt ar Rīgas Būvvaldi kā tādu, jo uzskatīja, ka Rīgas Būvvaldes prasības (ko lielā mērā nosaka jaunais, pārspīlēti birokrātiskais Būvniecības likums, kas spēkā visā valstī) pazemo viņa cieņu.

Kā jau esmu rakstījis, mājas būvniecības procesā nekādu kļūdu nebija, vienīgi sīkas korekcijas iekšējo starpsienu novietojumā u.tml. Jebkādas izmaiņas no Būvprojekta ir “jālegalizē”ar izmaiņu projektu. Mājas starpsienu izmaiņām rasējumus uzzīmēja Somu Māja pati, arhitekts tikai ielika izmaiņu projektā. Lielākā izmaiņu daļa bija mājas ārpusē esošās komunikācijas un labiekārtojums.

Izmaiņu projektus nācās taisīt vairākas reizes – Māris Lācis izstrādāja pirmos divus izmaiņu projektus, bet pēc viņa atteikšanās sadarboties vēl trīs reizes izmaiņu projektu taisīja jaunais arhitekts Matīss Zemītis (par viņu varu sniegt tikai labākās atsauksmes – rekomendēju!). Katru reizi, kad izmaiņu projekts izstrādāts, tas četrās kopijās jāiesniedz Būvvaldei apstiprināšanai, uz ko atbilde jāgaida mēnesi. Ja seko atteikums saskaņot projektu, tad jāveic korekcijas, jāsniedz par jaunu un atkal jāgaida mēnesis. Galvenais absurds ir tāds, ka Būvvalde, atsakot saskaņot izmaiņu projektu, norāda neatbilstības Būvniecības likuma normatīviem, bet, kad iesniedz labotu izmaiņu projektu, tad mēneša laikā tiek atrastas atkal jaunas neatbilstības. Ja neko neatrod nopietnās lietās, tas saraksta rindu ar iebildumiem, kur nav paraksts uzlikts, kur lappuse nav numurēta u.tml. – arī šādu iemeslu dēļ atsviež atpakaļ projektu. Ar šādu pedantisku birokrātiju Rīgas Būvvalde ir slavena. Un tā mēs gājām šo “riņķa danci” atkal un atkal, kamēr Būvvalde vairs nevarēja atrast kaut ko jaunu, kā dēļ atteikt saskaņošanu.

Kad izmaiņu projekts gatavs, tad jāsavāc kopā visi dokumenti, kas nepieciešami nodošanai ekspluatācijā (to sarakstu var uzzināt Būvvaldē), ieskaitot Būvprojektu un izmaiņu projektus, un kopā ar arhitekta pavadvēstuli un arhitekta aizpildītu paskaidrojuma rakstu par būvdarbu pabeigšanu viss atkal jāsniedz Būvvaldē, lai ēku nodotu eskpluatācijā. Mēģināšu atcerēties no galvas, kādi dokumenti bija jāsavāc:

arhitektūras plānošanas uzdevums; visu attiecīgo iestāžu izsniegtie tehniskie noteikumi (RD Satiksmes departaments, Rīgas Ūdens, Sadales Tīkls); būvatļauja; būvprojekts (mums tas ietvēra arī ūdens un kanalizācijas projektu); izmaiņu būvprojekti; elektrības projekts; elektriķa atzinums par gatavību ekspluatācijai; skursteņslauķa atzinums par gatavību ekspluatācijai; visi mērnieka izpildmērījumi; ēkas kadastrālās uzmērīšanas lieta (pasūta Valsts Zemes dienestā, tās izpilde arī prasa mēnesi un smuki maksā); Rīgas Ūdens un Sadales Tīkla atzinumi par iekšējo tīklu gatavību ekspluatācijai (kādam var būt arī citas iestādes atzinums vajadzīgs, piem., Latvijas Gāze).

Lai mēs apzinātos Rīgas Būvvaldes svarīgumu, nododot ēku ekspluatācijā, tika pieprasīts arī zemes siltumsūkņa kolektora izpildmērījums atvērtā tranšejā, kura mums nebija, jo visi iesaistītie speciālisti bija uzskatījuši, ka siltumsūkņa kontūrs nav jāuzmēra. Nācās ATRAKT kolektoru, kas laikam bija ekstrēmākais pasākums visā ēkas būvniecības un ekspluatācijā nodošanas procesā – viss skaisti iekoptais mauriņš nu ir sarakņāts! Protams, arī mērnieka aicināšna katru reizi maksā bargu naudu. Jautājums, kāpēc Būvvalde uz šī izpildmērījuma trūkumu nevarēja norādīt jau stipri senāk, ja jau tas bija vajadzīgs? Iekšējo elektrotīkla trasi arī mēs bijām spiesti uzmērīt jau iepriekš, par ko elektriķis arī nav bijis informēts, ka tas būtu jādara (jo pēc agrākā likuma to nevajadzēja). To gan izdarīt bija vienkāršāk, jo ar speciālu detektoru metāla vadu dziļumu un novietojumu zemē ir iespējams uzmērīt, kamēr siltumsūkņa kolektora plastmasas caurules jāatrok gandrīz uz labu laimi.

Jāpiebilst, kamēr tika rakstīti izmaiņu projekti, paspēja notecēt derīguma termiņš gan topogrāfiskajam plānam, gan energoefektivitātes sertifikātam, un tie bija jāgatavo par jaunu. Pievērsiet uzmanību – šie dokumenti derīgi tikai 2 gadus.

Secinājumam varu ieteikt: 1) Izvēlieties uzticamu arhitektu, kurš seko līdzi normatīvajiem aktiem, nekavē termiņus un ir vērsts uz sadarbību. 2) Laikus aiciniet mērnieku, lai uzmēra visas komunikācijas atvērtā tranšejā,ieskaitot drenāžas caurules, kas novada lietusūdeni zemē no ēkas notekcaurulēm. Mērniekam jāuzmēra ne tikai māja, bet arī jauna sēta, vārti un labiekārtojums (bruģis, oļu apmalīte ap māju un, iespējams, arī karoga masts- neesmu drošs, vai obligāti, bet tas nebūs dārgi šo vienu papildus punktu katram gadījumam uzmērīt). 3) Laikus sagatavojiet visus dokumentus, kurus aprakstīju. 4) Kopā ar arhitektu laikus apmeklējiet Būvvaldes būvinženieri konsultācijā, lai noskaidrotu visu, kas varētu būt svarīgs izmaiņu projekta pareizai sagatavošanai un pareizai dokumentu noformēšanai. Tas var aiztaupīt daudz laika un nervu vēlāk.

Advertisements